Agnese: Ir tik jauki iemīlēties. Visa pasaule šķiet pavisam citādāka nekā parasti. It kā viss kļuvis tuvāks, skaistāks, brīnumaināks, pasakaināks. Eju pa ielu un pamanu pirmo kastani, sarkanu kļavu starp pārējām zaļām, krāsainas lapas zālē, mirdzumu peļķē, siltu vēja pūsmu, rudens puķes, zemes smaržu, čaboņu, ko rada zvirbuļi un baloži, knābājot sēkliņas kaņepju dobē. Un domās nepārtraukti esmu ar Viņu. Neizbēgami sarunājos, stāstu visu ko. Lai gan Viņš ir tik tālu, vienlaikus tomēr tik tuvu. Pakausī. Klātesošs. Es iztēlojos viņa plaukstas, cik tās perfekti iegulst manā vidukļa izliekumā; pirkstus, kas ideāli iederas manās ribu starpās. Kā podiņš un vāciņš. Rokas, kas ir tik lielas un stipras, un kurās es jūtos kā plaukstās sakļauts meža balodītis ik reizi, kad Viņš mani apskauj. Iemīlēšanās ir tik skaista. Tā liek uzplaukt kā puķei. It viss pārvēršas. Pat seksualitāte mainās. No otrās čakras tā pārvācas uz pirkstu galiem un elkoņa locītavām, paslēpjas aiz auss, lūpās, atslēgas kaula bedrītē, krūšu maigumā, saules pinumā. Visa pasaule ir laba.
Un es ilgojos, ilgojos, ilgojos, kad atkal Viņu satikšu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru