Agnese: Ir cilvēki, notikumi un grāmatas, kas mani piemeklē tieši tajos brīžos, kad visvairāk to esmu pelnījusi. Es ticu, ka zvaigznes tā sastājas, ka viss notiek tieši īstajā brīdī. Vakar pie milēdijas Lūšķērājas uzskatīju Lūles Vilmas grāmatu "Piedodu sev=Dārgās dusmas". Šorīt braucot vilcienā lasīju un bija ļoti jāsaņemas, lai nesāktu raudāt. Galvenokārt, par savu iekšējo stubumu, spītību un spēju kultivēt egoismu neizmērojamos apmēros. No sevis jau man sen vairs neizdodas noslēpties. Tā nu stāvu kaila spoguļa priekšā. Ko nu? Vairs neizbēgt.
Un tomēr tīkama apziņa, aptverot, cik viss vienlaikus ir trausls un cik tomēr mums daudz Dievs devis, lai paši spētu šo trauslumu atjaunot, pat ja iemīts dziļi dubļos. Tā tiešām ir Dieva žēlastība - tāda dāvana, šī spēja. Esmu pateicīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru