Agnese: Kas to būtu domājis pirms 14 gadiem, ka gaidīšu 1. septembri ar līkmu prātu, lai aizdotos sirsnīgi apsveicināties ar vienu no tā laika visstingrākajām (un tobrīd tāpēc nīstākajām) skolotājām. Nepateicīgs tomēr ir skolotāja darbs - tie mazie mošķulēni taču tikai pēc daudziem gadiem saprot, cik vērtīgas mācības tika sniegtas uz paplātes priekšā. Ek, ko nu tur daudz teikt - būtu man tad bijis šodienas prāts... Bet labāk vēlāk, nekā nekad.
Marta: Kaut kas tik aizkustinošs tajos pirmklasniekos/ skolniekos šodien uz ielas. Puikas pie mammas rokas ar garu, garu puķi otrā rokā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru