Agnese: Šī ir viena no tām dienām, kad pārņem vispasaulīgas skumjas par zudušo saikni ar dabu. Par agriem vasaras rītiem; par rasu pļavā; par miglu, kas uzkāpj debesīs; par putniem, kas dzied kā traki saulei lecot; par meža zemenēm grāvmalā; pirmajām gailenēm; zaķiem rudzu laukā; stārķiem staba galā; bezdelīgām kūts paksī; mājlopiem, kuriem katram ir vārds; sikspārņu klusajiem lidojumiem; maijvaboļu dumjo būkšķēšanu; ķirzakām uz karsta akmens piemājas dobē; kurmīšiem; ežiem dārzā; krupjiem zem šīfera plāksnes; pat govju slaukšanu (labi, labi, to gan tikai vienreiz bērnības nostaļģijas nodevai, vairāk nē); spedīcijām uz pamestajām lauku mājām; sajūtu, ka 10 km nav nemaz nekāds lielais attālums; makšķerēšanu; par suņiem, kas vienmēr uzticīgi blakus un sargā pat tad, kad neredz tos; tikko dzimušiem kaķēniem; pirmajiem āboliem, kas tiek apēsti vēl zaļi; siena smaržu un pat to drausmīgo kņudēšanu un knosīšanos pēc siena talkas, kad sīkie gruži līp pie slapjas miesas un dara traku; peldēšanos pa pliko mēnesnīcā; liepziedu, raspodiņu, rudzupuķu, dedestiņu un vīgriežu (ko likt spilvenos) lasīšanu; pat par akas ūdeni un ūdensvada nebūšanu mājā; mazgāšanos lielajā baļļā un veļas dienu; braukšanu uz pirti; bērzu slotu smaržu; ugunskuriem vakarā tāpat vien, prieka pēc; spoku stāstiem un baidīšanos; miegainu grāmatu lasīšanu, kamēr aiz loga rāmi līst; par visādiem darāmiem Darbiem - sagrābt zāli, pabarot lopus, izravēt dobes, uztaisīt pusdienas 20 cilvēkiem, iztīrīt milzu māju, nomazgāt traukus, izskalot veļu ledusaukstā akas ūdenī, padzirdīt govis un aizdzīt uz ganiem; par skriešanu laukā pa pliko salīt stiprā, stiprā lietū; par staigāšanu basām kājām; pagalma slaucīšanu un pļavas puķēm vāzēs; par dabas vērojumiem klātienē un nepastarpinātu būšanai tajā visā. Būt daļai no dabas. Gulēt pļavā, vērot mākoņus un just kā pukst zemes sirds. Šodien kā nekad ilgojos pēc lauku mājas, kurā vismaz reizi gadā pavadīt vismaz nedēļu bez TV, telefona, ierastajām ērtībām un veikala tepat ap stūri. (Tiem kas nesaprata - man ir prieks, ka esmu piedzīvojusi to, lai varētu pēc tā tagad ilgoties. Citiem nav pat tā.) Un lai tas viss savtīgi, egoistiski, latviski privātīpašnieciski pieder man. Man. Mans.
Marta: Tikai pirms atvaļinājuma ir iespējams mierīgu prātu ilgāk par darba laiku sēdēt birojā. Zinu, kā vārdā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru