Agnese: Tā pārsalu pēc teātra trolejbusu gaidot, ka mani kāju pirksti bija kļuvuši balti un mazjūtīgi (Vai mazjutīgi? Nesaprotu vairs, kurš vārds šajā gadījumā jālieto. Ar īso "u" izklausās dīvaini...). Braucu trolejbusā un domāju, kā atbraukšu mājās, kā iešu karstā vannā un dzeršu karstu tēju un konjaku, lai sasildītos. Atbraucu, sagatavoju vannu, uztaisīju tēju, ielēju konjaku. Sasilu. Bet konjaku neizdzēru, skatījos, skatījos un atlēju atpakaļ pudelē. Tā, lūk, gavēņa nolūks netika pārkāpts. Prieks par sevi.
Marta: Kad tuvojas lielas dusmas & 'ieeju sevī', tad pakāpties sev pašai soli pāri un neļauties provokācijai ir tāda kā lepnuma sajūta. Jo biežāk jau kā sērkociņš aizsvilstos
Gerda: Prieks, ka ārā auksts, prieks, ka ziema vēl nebeidzas! :) Gribētu, lai vienu nedēļu ir tāds kārtīgs sals un tad tik lai nāk pavasaris, bet, lūdzu, vēl vismaz nedēļu ritīgus mīnusus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru