Agnese: Atnāku šodien uz darbu, skatos, man uz galda maisiņš ar kafijas pupiņām un zīmīte "Marokas saulainā kafija". Kolēģis, kurš tikko atgriezies no Marokas ceļojuma, atvedis man kafiju. Iedomājieties, es pirms mazliet vairāk kā 2 gadiem biju Marokā un pēc ceļojuma biju sajūsmā par turienes kafiju (kuru nesekmīgi daudzas reizes esmu mēģinājusi uztaisīt Latvijā, bet tā arī to īpašo garšas pūķi aiz astes nav izdevies noķert). Viņš to atcerējies un atvedis no Marokas speciāli man kafiju. Aaah! Nu sakiet vēl, ka man nav vislabākie kolēģi pasaulē! Paldies, Mik, par šodienas prieku!
Marta: Nezinu vai tas ir saucams tieši par prieku, bet visu dienu šis notikums mani uzjautrina. Sākās 7os no rīta, kad atvēru acis un man istabas tumsā pēkšņi likās, ka ar labo aci neredzu. Tās pāris satrauktās sekundes/ pamīšu acu mirkšķināšana bija mulsinoša un, jā, šobrīd atskatoties arī ļoti uzjautrinoša. Visu dienu par šito pārpratumu domāju un pie sevis klusi ķiķinu. Tāds triks vēl nebija gadījies. Pamēģiniet ko līdzīgu paveikt ar nogulētu roku vai kāju - izbīlis ne pa jokam!
Gerda: Atkal skolā un nu jau intensīvi pie kolekcijas jāstrādā. Prieks, jo pirmais tērps izmodelēts, nu tik jāpērk audums (mmm. šodien algas dienas, vēl viens prieks) ! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru