24/09/2010

Agnese: Uz vakardienas filmas radīto emociju fona, šovakar jūtos Ļoti Laimīga. Iedomājieties - riet sārta saule un vienlaikus lec milzīgs, oranžs mēness. Es jāju pa mežu un pa laukiem ar zirgu. Izstaigājos gan Daugavu. Tāds miers. Skaisti. Silti. Mierīgi. Kamēr izjāju, jau kļuvis tumšs, gaisma tikai tik daudz, cik no pilnmēness. Manā vienpersoniskā gādībā šovakar atstāti 5 zirgi. Tos visus padzirdīt, pabarot, pārīti atstāt stallī un pārējos aizvest uz nakts ganībām. Neviena cita nav mājās. Jāju garu ceļu ar neapseglotu zirgu pa pļavu uz ganībām. Dzirdu viņu elpu, jūtu viņu smaržu. Un ir tik silti un tāds miers! Ielaižu zirgus apkolā pie pārējiem un esmu viena 7 zirgu barā. Visi nāk klāt un paošņājas, paberzējas, parunājas. Eju atpakaļ pa pļavu, viena, spīd mēness, apkārt kluss, nogurums un pie sevis domāju, kā tas nākas, ka jūtos tik droši - eju viena tumsā, apkārt neviena nav. Iedomājoties, ka daudzviet pasaulē cilvēkiem nav lemts piedzīvot kaut ko tik vienkāršu un skaistu (karš, nabadzība, noziedzība, drausmīgi dzīves apstākļi utt.), jūtos tik laimīga, ka varētu raudāt aiz pateicības, ka esmu šeit un dzīvoju tā. Paldies!